Vai es vēl piedalīšos bodibildinga sacensībās
Bodibildings mani tik tiešām ļoti saista un kā jau dažkārt esmu minējusi, tas ir palīdzējis sakārtot ne vien manu ķermeni, bet ļoti daudzas lietas arī manā galvā.
Taču visam ir arī savas ēnas puses. Esmu ļoti kategorisks cilvēks un ja kaut ko daru, tad daru uz 100%. Savādāk sasniegumu nebūs, vai ne? Un man bija mērķi, lieli un pārdroši, par kuriem daudzi smējās, rauca pieri vai aiz muguras aprunāja. Neklausījos un gāju uz priekšu. Savā ceļā biju viena, satiku dažus skolotājus, no katra mēģināju smelties ko noderīgu, bet paļauties varēju tikai uz sevi. Jā, izbaudīju katru mirkli uz skatuves, patiesi, tās sajūtas pat atceroties man pārskrien tirpas. Savu mērķi sasniedzu. Un ar to ļoti lepojos. Tās ir lietas, ko man nekad neviens neatņems, vienmēr būšu pirmā latviete, Latvijas čempione NAC un Absolūtā pasaules čempione Shape. Cik gan lieliski tas ir, vai ne?
Šajā laikā esmu ļoti daudz iemācījusies, arī burtiskā nozīmē. Esmu spējusi savu hobiju apvienot ar darbu (un tagad es roku liekot uz sirds saku: dari, kas tev patīk un tev vairs ne dienu savā mūžā nebūs jāstrādā), esmu iemācījusies būt ļoti egoistiska un nedarīt lietas tāpēc, lai patiktu citiem. Jo cilvēki ir savtīgi, tie mēdz acīs teikt vienu, bet citiem stāstīt ko pavisam citu.
Un arī ieguvusi patiesus draugus, ar atvērtu sirdi, plašu redzesloku un neticamu pārliecību, ka pasaule ir skaista. Un viņi atsver visus ļaunos.
Bet esmu arī zaudējusi ļoti daudz tuvu cilvēku, vienkārši neveltot viņiem ne minūti sava dārgā laika, ne jau tāpēc, ka negribētu (sirds dziļumos jau gribēju), bet tādēļ, ka nav laika, nav spēka. To es ļoti nožēloju un saprotu, ka nevienu citu kā tikai sevi vainot te nevaru.
Ko tagad.
Ir mirklis apstāties un novērtēt izdarīto. Un es vēlos būt godīga pret sevi un apkārtējiem.
Sacensību bodibildings no sievietes prasa daudz. Ir emocionāli grūti, visu laiku būt īpatnei, kurai nekam citam nav laika, jo ir treniņš (vai nu šodien vai rīt, bet tik un tā) un tu nevari iet uz ballīti, iet uz kino, doties neplānotā ceļojumā. Neplānotā? Visa dzīve ir pēc grafika! Cikos ēst, cikos skriet, cikos taisīt kājas vai plecus. Un tu satiecies tikai ar cilvēkiem, kuri ir tādi paši īpatņi, protams, jūs lielākoties satiekaties zālē... Bet tie ir tādi sīkumi, pie tā ātri pierod.
Otra lieta ir ēšana. Smieklīgi, bet šo gadu laikā manā virtuvē neparādījās nekas vairāk kā vista, zivs, olas, vājpiena biezpiens, grieķu jogurts, zaļie dārzeņi, rīsi, griķi un auzu pārslas. Un kafija, daudz kafijas.
Man kā cilvēkam, kurš ilgus gadus ir mocījies ar ēšanas traucējumiem un sava ķermeņa pozitīvu uztveri šis dzīvesveids ir ļoti "pateicīgs". Ar lielu atvieglojumu es spēju pateikt NĒ produktiem, ko liela daļa cilvēku ik pa laikam ēd un nejūtas vainīgi, nē, es nevaru, tas neietilpst manā uztura plānā. Augļi bija bīstami, rieksti trekni, pasta.. nedod Dievs, kur nu vēl visas tradicionāli sliktās lietas. Kauns to sev pateikt, bet nekur tālu nebiju tikusi, es joprojām dalīju produktus labajos un sliktajos un vienīgie brīži, kad atļāvos palaist grožus vaļā, bija diena pēc sacensībām. Lai gan savā prātā ļoti labi apzinājos, ka esmu izslēgusi daudz vajadzīgu un pat organismam vitāli nepieciešamu produktu!
Ilgstošais ierobežojošais uzturs nepaliek bez sekām, organsisms pielāgojas, lai funkcionētu galvenās dzīvībai nepieciešamās funkcijas, pazūd mazāk nozīmīgas. Mēnešreizes? Jā, tās pazūd vienmēr pirms sacensībām (toties tauku procents patīkami priecē), bet reizēm tās neparādās arī starpsezonā. Pie tā arī pierod. Nedodot savam organismam visu nepieciešamo, iedzīvojos hormonu disbalansā, bezmiegā, garastāvokļu svārstībās un aizmirsu, kā tas ir - ēst intuitīvi. Un biju aizmirsusi, kā garšo zemenes, āboli, arbūzs... nožēlojami.
O, bet man tik ļoti patika, kā izskatījos uz skatuves! Un tas bija vienīgais laiks, kad sev patiku, starpsezonā man nepatika pat fotografēties. Bet šobrīd es saku, ka nav pareizi mīlēt sevi šajā brīdī un paciest pārējā laikā.
Ko tad īsti es gribu ? Vēl vienu grandiozu uzvaru. Es gribu ķermeni un prātu, kas ir balansā un mierā ar sevi. Kas ir veseli un skaisti. 
Es gribu mīlēt sevi un izbaudīt dzīvi. Skolot un mācīt citus, palīdzēt sasniegt viņu mērķus un varbūt pat arī uzkāpt uz skatuves. Un iemācīt nenodarīt šajā procesā sev pāri. Jo mūsu ķermenis ir brīnišķīgs, unikāls un trausls mehānisms, mājvieta mūsu skaistajai (cerams) dvēselei.
Ak jā... un vai es vēl piedalīšos sacensībās? Ar prieku. Kādu dienu.
Bet es būšu ļoti izvēlīga un ļoti saudzīga pret sevi.